Goda makšķernieks pret zivīm, ūdeņiem un dabu kopumā izturas saudzīgi, ar cieņu, jo ciena pats sevi.

Goda makšķernieks praktizē, ķer un atlaid, un ievēro „selektīvo medību” principus, jo saprot, ka, vienīgi saglabājot populāciju, var palielināt noķerto zivju skaitu un to izmērus.

Goda makšķernieks „medī selektīvi” – uzturam izvēlas paturēt ne vairāk kā 3 līdakas 50-65 cm garumā, pārējās saudzīgi izmēra un atlaiž. Turklāt atlaiž, arī lielos asarus un zandartus, jo zina, ka lielākie zivju sugu eksemplāri iznērš visvairāk ikru.

Goda makšķernieks izvēlas adekvātas stiprības rīkus, jo zina, ka ātra izvilkšana ir saudzīgāka zivij. Pienskābe zivi var nobeigt.

Goda makšķerniekam vienmēr līdzi ir pilns āķa izņemšanas komplekts: cimdi, atbilstoša izmēra mutes atpletējs un standziņas, kā arī uztveramais tīkls, jo viņš zina, kā izmantot šos instrumentus.

Goda makšķernieks satver līdaku tikai un vienīgi ar vienu roku aiz žaunu vāka, neaizskarot žaunas, bet ar otru roku – zem vēdera (horizontāli) un izvairās zivi turēt vienā rokā, jo zina, ka tas var traumēt zivs mugurkaulu.

Goda makšķernieks nekad bez vajadzības netur zivi ārpus ūdens, jo apzinās, ka temperatūras un vides svārstības zivij ir bīstamas.

Goda makšķernieks, sverot zivi, izmanto svēršanas maisu. Mērot un turot zivis, viņš izmanto slapjus cimdus, jo viņš ir ielāgojis, ka ar cimdiem zivi ir vieglāk satvert un tas nebojā zivs gļotādu.

Goda makšķernieks precīzi aizpilda un vienmēr atgriež licenci, jo zina, ka tas ir vienīgais veids kā spriest par zivju daudzumu ezerā.

Goda makšķernieks ziņo par redzamām nelikumībām uz ūdeņiem, jo zina, ka tikai kopīgiem spēkiem iespējams nosargāt un bagātināt mūsu zivju resursus.