Vairumam aktīvo mammistu jeb trofejlīdaku spiningotāju ir labi pazīstami “atlaid mammu!” goda makšķernieka ieteikumi un uzdevumi. Jāprot atlaist zivs, kas pieķērusies nepareizajā vietā, neīstajā laikā, jālaiž vaļā plēsīgās un ceļotājzivis, kas ir mazākas par katrai sugai noteikto mēru, kā arī jāatlaiž tad, kad vienas dienas noķeramo zivju limits ir izsmelts.

Laiku pa laikam speciālisti diskutē un stāsta par iesmeļamo tīklu materiāliem, āķa izņemšanas rīkiem, zivs satveršanu, turēšanu un darbībām ar to, kā arī drošu laiku ārpus ūdens un citām niansēm, kā šķiet – ar rezultātu, jo, lielizmēra “ķer un atlaid” upuri, līdz šim netika novēroti. Pēdējos gados, iespējams, pateicoties saudzīgas makšķerēšanas konkursam “atlaid mammu!” kā stimulam, daļēji tam, ka “jaunās strāvas” savlaicīgi pamanīja veikalnieki un steidza papildināt un reklamēt “lielkalibra” sortimentu, strauji uzlabojušās big-bait un citu tehniku prasmes. Rezultāts – pieaugoši lomi un atsevišķie plēsēju izmēri, citiem arī personīgie rekordi un piedevām vairāk prakses darbībās ar lielajām zivīm. Tomēr zīmīgi negadījumi mēdz notikt. 4. “atlaid mammu!” sezonā pārdomas raisošu situāciju sarūpēja divi no vispārliecinātākajiem mammistiem – Māris Miķelsons un Raimons Mārtiņš.

2019. gada 29. jūnijā Māris konkursam pieteica personīgo rekordu – noķertu, fotografētu un atlaistu – 121 cm garu LVM Kaņiera ezera līdakmammu, kas izrādījās rekords arī visu LVM ezeru konkurencē un bija zināma sensācija. Daudzi izteica izbrīnu, kā zivs pamanījusies neuzrauties uz mānekļiem jau pērn vai aizpērn? Kādā “atlaid mammu!” organizētajā diskusijā pieredzējuši spiningotāji izteica minējumu, ka augsta ūdens līmeņa periodā zivs varētu būt ieceļojusi no Valguma ezera pa Slocenes upīti. Lai arī to nav iespējams pierādīt, zaļsvārces var izšķilties augstu kādas ūdenssateces sistēmā un, pieaugot, pakāpeniski virzīties zemāk pa upītēm, grāvjiem uz lielākiem ūdeņiem. Lai nu kā, bet līdz līča ūdeņiem nokļūt tāpat nebūtu iespējams.

Augusta sākumā sākās centīgs dienvidaustrenis un spiningotāju mērķauditorija, neņemot vērā savrupus iznācienus, izbeidza ķert mānekli. Vienvirziena vilkme, kas turējās teju mēnesi, 13. septembrī, laikapstākļiem krasi mainoties, iegriezās spirdzinošā jūras brīzē un zaļsvārces sāka medīt. Makšķernieki, sekojot laika prognozēm, šo mirkli bija gaidījuši – neraugoties uz darbadienu, lielākā daļa LVM laivu bāzes flotiles bija aizņemta. Raimons, “atlaid mammu!” 1. sezonas laureāts, bija starp tiem, kas dažādu motīvu vadīti meklēja piedzīvojumus ezerā, jo ķērās visiem un visur. Kādā brīdī Raimons saticis nepazīstamu spiningotāju, kurš jau pa gabalu emocionāli vēstījis, ka viņam nupat norāvies “monstrs”. Ar spiningu uz rotiņa… Intrigai ar to bijis pietiekami – trešo reizi ļoti lēni dreifējot pāri norādītajam laukumam, mētājot lielizmēra silikona mānekli, sajusta nopietna cope un sākusies cīņa, kā rezultātā zivjusilē atradās zivs, kas ir nedaudz garāka par pašu sili. Raimonam gandrīz uzreiz bijis skaidrs, ka šis nav jauns rekords, bet viņa priekšā atrodas Māra Miķelsona jūnijā atlaistā dižmamma. Āķi esot atdevušies filigrāni, asiņošana nav novērota, ārpus ūdens mazāk par minūti, tomēr, mēģinot zivi atlaist – tas neesot izdevies. Pēc 40 minūšu reanimācijas, Raimons padevās un brauca malā ar visu nedzīvo rumpi, nemaz nenojaušot, ka dižajai nelaiķei piederēs nemirstība zivju pētnieku datos.

Ceļojums laikā ar otolītiem

Zivju vecuma pētījumi ihtioloģijā ieņem īpašu vietu: ir pētnieki, kuri šai kategorijai velta visu zinātnisko mūžu. Ihtiologs Jānis Bajinskis ir BIOR Zivsaimniecības departamenta otolītu apstrādes un nolasīšanas speciālists. Viņš atzīst, ka “atlaid mammu!” piegādātais eksemplārs izmēra ziņā ar lielu atrāvienu ierindojas līdaku datu diagrammas pašā smailē. Mūsu platuma grādiem piederīgajām zivīm vecums nosakāms pēc atsevišķu kaulu struktūrām – līdzīgi kā koka stumbrā iezīmējas gadskārtas, arī uz zivju zvīņām, pēc mugurkaula skriemeļiem u. c. cietajām detaļām, redzamas aizgājušo gadu liecības – posms ar lielāko attālumu starp divām “robežām” ir gads ar lielāko pieaugumu, kad zivij ir bijis daudz, tās izmēram atbilstošas, viegli pieejamas barības. Gados ar mazāko pieaugumu nereti fiksēti laikapstākļu pretmeti – strauja sasilšana un atdzišana, mainīgs ūdenslīmenis un temperatūra, ilgstošs sausums vai skābekļa bads ziemā.

Līdakas vecuma noteikšanai zinātne izmanto otolītu pāru kauliņus. To apstrāde ir salīdzinoši laikietilpīga un dārga. Lai piekļūtu šiem kaula veidojumiem, veic “T” veida griezumu zināmā vietā galvas augšpusē – jo lielāka zivs, jo lielāks instruments nepieciešams. Otolīti, kas ir daļa no zivs vestibulārā aparāta, atrodas zivs galvas iekšienē, aiz acīm. Līdakām ir trīs pāri otolītu, par dzirdi un koordināciju atbildīgie kauliņi ir salīdzinoši sīki – 121 cm garai līdakai, parauga izgatavošanai izmantojamais kauls ir apmēram 1 cm; 50 cm garai līdakai otolīts ir mikroskopisks. Lai iegūtu pētāmu paraugu, kauls tiek fiksēts epoksīda sveķos, pēc to sacietēšanas, izmantojot speciālas iekārtas, iegūtais materiāls tiek plakaniski pārzāģēts. Lai gadskārtu līnijas un tonējumi būtu saskatāmi vislabāk, svarīgi plāksnīti pārzāģēt precīzi. Labākai redzamībai otolīta šķērsgriezumu  ietonē un kodina skābes šķīdumā. Relatīvi jaunām zivīm pietiekot ar glicerīna uzpilināšanu uz otolīta, lai tekstūra kļūtu redzama.

“Skaitot gadus pēc līdakas zvīņas, izšķīru 16, virzienā no centra uz malu”, otolītu analīzes sensācijas J.Bajinskis atklāja pakāpeniski, it kā pārbaudot klausītāja uzmanību, “bet, skatoties pēc otolīta, zivs minimālais vecums ir ap 19 gadiem; tā lielākā kļūda, kas varētu rasties, nosakot vecumu tieši šai zivij, ir gadskārtu ēnojums pie paša centra jeb zivs dzīves sākumā”.

Pat ar otolīta metodi vecumu nav iespējams noteikt simtprocentīgi – vairums pētnieku šāda kalibra zivīm – rēķina 3 gadu kļūdu – LVM Kaņiera ezera “atlaid mammu!” rekordlīdaka varētu būt bijusi 19 līdz 22 gadus veca, visticamāk – no pagājušā gadsimta. 2010., 2011. gados bijuši vislabvēlīgākie augšanas apstākļi – kaulā atainotās gadskārtas tajā laikā ir platākās no visām. Ap desmitgadi zaļsvārces garums varēja būt starp 90 un 100 centimetriem, svars ap 7 līdz 8,5 kg, dabīgo ienaidnieku tai vairs nav, tikai bezatbildīgs cilvēks.

Zivis nekad nepārstāj augt, lai gan, krājoties gadu nastai, palēninās metabolisms, bet izmērs turpina pieaugt – tāpēc superlielajām līdakām jāmedī vēl efektīvāk. Lielās līdakas nereti kļūst teritoriālas – ja “pieliekamais prom nebēg” – trofejzivs var ilgstoši uzturēties vienā vietā, izmantojot raksturīgo slēpņa medību taktiku – gaidīšanu. Ja liela līdaka sāktu skraidīt pēc katras sīkzivs, tā enerģiju iztērētu ātrāk, nekā spētu to atgūt, tāpēc acumirklīgs uzbrukums no slēptuves ir labākā taktika. Ja “apšaudes zonā” iepeld cita liela līdaka – zaļsvārces mēdz uzbrukt cita citai, abpusēji apmainoties ar zobu pēdām un nobrāzumiem. Augumā mazākā zivs var tiks arī apēsta. Līdz cieņpilnam vecumam, ja rēķina viena metiena apaugļotos ikrus, nodzīvo vien 0,1 % līdaku.

“Jau no pirmā acu uzmetiena redzams, ka šai zivij bijusi laba dzīve un augšana visas dzīves garumā bijusi vienmērīga”, komentē J.Bajinskis, ”principā tas, ka pēdējās divas gadskārtas (2017., 2018. gads) ir tikpat platas kā zivs 4 – 6 dzīves gadiem, ir zināms pārsteigums, te pētīšanas darbs vēl jāturpina”.

Nesakritību ar teorijā balstītajām ekspektācijām varētu skaidrot kompleksi – labi gēni, klimata pārmaiņu rezultātā plēsēji aktīvi barojas ilgāk un aug ātrāk, utt.

Vislielākajām līdakām ir vājās vietas

BIOR bioloģe Inga Pigiņka – Vjačeslavova atzina, ka ar tik lielu līdaku savā darbā vēl nav saskārusies. Bioloģe arī nevarēja nosaukt nepārprotamu iemeslu, kādēļ, mēģinot to atlaist, zivs tomēr gāja bojā. Histoloģiskās izmeklēšanas rezultāti parāda, ka letālajā iznākumā iesaistītie orgāni ir liesa un labā acs, kuru ievainojumi nebija savienojami ar dzīvību ilgākā laika periodā, taču nedienas sākušās jau ar pirmo zināmo noķeršanas reizi. Māris vasarā atzina, ka acs bojājums, neveiksmīgā kārtā, radies, zivij cīnoties – tā to uzsilušajā ezerā darījusi negaidīti enerģisku, viens no mānekļa trīsžuburiem bijis vaļējs un traumējis aci. Acis plēsīgajām zivīm ir salīdzinoši lielas un praktiski neaizsargātas.

“Pirms taisīt sekciju, rūpīgi apskatījām zivi un analizējām tikai pēc ārējām pazīmēm, sākot no galvas. Labā acs piesaistīja uzmanību – makroskopiskajā apskatē uz radzenes konstatējām palielu čūlu, kuras rezultātā mīkstie audi vietām bija jau sākuši pazust – radzene izskatījās samazināta un iekritusi dobumā – šis trūkums varēja būtiski ietekmēt zivs uztveres spējas un barības noķeršanu”, pastāstīja I. Pigiņka – Vjačeslavova.  Līdz ar to novērojām arī aknas taukainu deģenerāciju un gļotas barības traktā, kas liecina, kas zivs ilgāku laiku nav uzņēmusi barību un dzīvojusi no pašas tauku rezervēm”.

Vēlāk atklājies, ka līdakmammas liesa ir vēl sliktākā stāvoklī nekā acs, kas visā tās apjomā bijusi kā liela hematoma. Atrodoties dabīgā stāvoklī zem ūdens, liesa atrodas līdakas ķermeņa vidusdaļā – vēdera dobumā. Liesa nav piestiprināta citiem orgāniem kā asinsvadiem, kuri ir salīdzinoši smalki. Kritiskais mirklis zivs dzīvesstāstā ir pirmā izcelšana no ūdens (uztveramā tīkla), un ar to saistītais paātrinājums, ar norādi, ka pārslodze rodas tad, kad pazūd ūdens spiediena ietekme un zivs nonāk gaisā. Īsajā izcelšanas brīdī, kamēr notiek celšanas kustība ar vienu roku, visi vēdera dobuma orgāni, ar pieliktajam spēkam atbilstošu inerci, noslīd uz leju. Tīrā fizika. Kā ļoti ticamu var uzskatīt liesas daļēju atraušanos pirmajā noķeršanas un atlaišanas reizē.

Izmeklēšanas izraksta slēdzienā teikts: “Ņemot vērā visus simptomus un anamnēzes datus, zivs nāves cēlonis, iespējams, ir neirogēnais šoks, kas saistīts ar biežu nozvejošanu un traumatiskas izcelsmes liesas hematomas izveidošanos”.

Noslēgums jeb stāsta morāle

Šis mazliet bēdīgais stāsts, par vienu no ievērojamākajiem “atlaid mammu!” četru gadu rekordlomiem, nebija negaidīts. Zinājām, ka ar laiku būs kritušās. Novembrī gāja bojā kāda metriniece no Alūksnes ezera un arī nonāca zinātnieku rokās, lai ar laiku sniegtu jaunas zināšanas par “lielmātēm” Latvijas ūdeņos, bet tas būs jau cits stāsts, ar citu tematisko ievirzi. Secinājums viens: attieksmē pret jebkuru zivi, nešķirojot, milzumamma vai zemmēriņš – maiguma, ātruma un precizitātes nekad nebūs par daudz. Minimālais laiks bez ūdens – tas nenozīmē iekrāmēt laivā un izairēties krastā, lai padižotos, bet pēc pusstundas “atlaistu”. Rudenī pieļaujamais ilgums var sasniegt pat 3 minūtes un vairāk, kamēr vasaras karstumā copmaņa rīcībā ir nosacītas sekundes. Nianšu bez sava gala – stāstus un pamācības turpināsim “atlaid mammu!” 5. sezonā.

Tas, ka šī teju ceturtdaļgadsimtu vecā zivs, nesasniedz vēl kāda rekorda atzīmi, nevar vainot ne Māri, ne Raimonu – pieredze un zināšanas lielu zivju copē ir tikai salīdzinoši nedaudziem no milzīgā zivju tīkotāju pūļa. Pat, ja visi prastu un darītu pēc labākas sirdsapziņas, arī tad būtu mirušas zivis, jo dažkārt tās vienkārši mirst. Sevišķi tās lielākas… Arī tiem nedaudzajiem, kas prot apieties ar zivi – jēdzīgi nogurdināt, satvert, turēt, atbrīvot āķus utt., vajadzīga regulāra prakse, lai iemaņas un prasmes neierūsētu. Analoģiskā veidā mednieki regulāri spodrina savu šaušanas māku. Šobrīd plēsēju populācija ir pārāk noplicināta, lai būtu iespējams regulārs darbs tieši ar lielajiem eksemplāriem. Varbūt ir pienācis laiks, kad likuma spēkam būtu jāregulē attieksme pret VIP zivīm? Lai lielās, dabīgās vaislinieces, kas vienlaikus ir arī copmaņu “sapņu zivis” – turpinātu priecēt dabas jaukumu baudītājus arī turpmākajās desmitgadēs.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *