Jau teju 20 gadus Latvijā notiek labāko spiningotāju no laivām noskaidrošana, sacenšoties – mūsu profesionālie mači, tā teikt. Tos rīko Latvijas makšķerēšanas sporta federācija (LMSF), kura kopš 2001. gada ir arī starptautiskās organizācijas locekle. Valsts mēroga turnīrs notiek vasarās 3 posmos – Burtniekā, Daugavā un Alūksnes ezerā; katrai vietai veltot 2 sacensību dienas pa 6 stundām katrā. Visas noķertās zivis tiek mērītas un atlaistas. Rezultātu nosaka zivju garuma kvadrāta summa – asarim no 20cm, pārejām plēsīgajām zivīm – sākot no ar likumu noteiktā minimālā garuma, sacensību dienas uzvarētājs, ar vislielāko ieskaites zivju kopgarumu, iegūst 1 punktu, pārējie secīgi. Noskaidro uzvarētājus ekipāžu un komandu konkurencē. Pēc visiem posmiem noskaidro pašreizējo Latvijas čempionu, kā arī pretendentus uz nacionālās izlases sastāvu, uzmanību pievēršot ekipāžu konkurences pirmajam sešiniekam. Nacionālā izlase pārstāv valsti pasaules mačā pēc līdzīgiem noteikumiem. Latvijas čempionātā piedalās vidēji 30 ekipāžas.

„atlaid mammu!” atbalstītāji FishBon ar Raivi Bergu priekšgalā, startējot komandā ar tādu pašu nosaukumu, šosezon izrādījās pārāki par visiem. Komandā ir 2 ekipāžas – 1. Raivis kopā ar ilggadējo biedru Hariju Raciborski un tiesnesi Ati Gruduli (tiesnesis jeb trešais cilvēks parasti trenējas kopā ar savu komandu, bet sacensību laikā tiek ielozēts kādā no pretinieku laivām, viņa pienākums mērīt un reģistrēt zivis, nodrošināt nolikuma ievērošanu) un 2. Agris Rudzāns un Māris Bremze ar tiesnesi Imantu Dreikreicu. Par čempioniem ekipāžu vērtējumā kļuva 2. FishBon laiva. „atlaid mammu!” piedāvā sarunu ar komandas kapteini Raivi Bergu un tiesnesi Ati Gruduli. Publikācijas tapšanā informāciju sniedza arī LMSF pārstāvis Kaspars Zvaigzne.

FishBon komanda Latvijas čempionātā startē jau sen – saki, kā tas tā gadījās, ka šogad tomēr vinnējāt čempionātu? Šis uzdevums nekad nav bijis viegls – sapratāt kaut ko jaunu, izdarījāt ko nebijušu?

R.B.: It kā neko tādu īpašu nedarījām – patiesībā jau kādu trešo sezonu pēc kārtas startējam atslābinātā režīmā jeb čiliņā un pie tā turēsimies arī turpmāk. Šosezon, kad pasākums sāka virzīties uz to, ka abas ekipāžas sāk aizķerties tajā tabulas daļā, kas ir no vidus uz augšu, tad jau parādījās pat azarts un atslābināties palika grūtāk, jo sapratām, ka mums ir labas izredzes uz visaugstākajām vietām. Jāsaka, ka uzvaras gājiens sākās jau Burtniekā…

Cik man zināms – Burtniekā šogad bijusi pilnīga necope, vari apstiprināt?

R.B.: Apstākļi tiešām bija jocīgi, pat neredzēti, bet uz kopējā fona, jo pirmajā dienā bija ekipāžas, kas palika vispār bez zivīm, sanāca sasniegt godalgotu rezultātu gan ekipāžās, gan komandās. Necope patiešām bija Burtniekam un pavasarim neraksturīga, jācer, ka tas bija tikai tāds izņēmums un ar zivīm viss būs labi.., tad, kad mūsu 2. ekipāža tika pirmajā trijniekā arī 2. posmā Daugavā, sapratām, ka mūsu pieeja ir pareiza – jo „spēlējām” uz viņiem…

Cik gadus jūsu komanda jau piedalās LČ?

R.B.: Man tie noteikti ir vairāk nekā 10 gadi, bet Harim drīz jau būs pie 20 gadiem, kopš copes sporta uzsākšanas, bet pašreizējā sastāvā esam kopā trīs sezonas.

Tātad tu varētu pat atcerēties, ka senāk LČ vērtēja beigtu zivju svaru un sacentās ar airu laivām Liepājas ezerā? Kas mainījies nacionālajās meistarsacīkstēs kopš tiem laikiem?

R.B.: Jā, pašā sporta gaitu sākumā sanāca tāda iespēja…, neticami, cik ātri tas laiks pagājis, ja padomā… Tiesnešu, kas mērītu zivis, toreiz nebija kā tādu, izņemot, protams, galveno tiesnesi. Vedām līdakas krastā, tās tik svērtas. Tagad arī nav liegts paturēt, bet tur ir nianse, tāpēc sacensību dienās zivis netiek paturētas. Pārsvarā citas komandas tiesneši ir tie, kas izprasa zivi ēšanai, tur jābūt uzmanīgam, jo tiklīdz laivā ir izpildīta kādas zivju sugas norma un vairāk paturēt ir liegts, tālāka zivju ieguve, neraugoties uz to, ka tās tiek atlaistas, ir nelikumīga – jābrauc krastā ar esošo rezultātu. Domāju, ka no šī viedokļa lietas ir strauji gājušas uz labo pusi, totāli nomainījusies arī flotile – šajā ziņa esam tālu priekšā abiem mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem. Mūsdienās, ja nepieciešams, zivis dzīvas var uzglabāt arī daudzās laivās esošajos rezervuāros ar automātisku aerāciju. Copes inventārs, tehnika un elektronika ir spērusi milzu soli – kopumā tas viss ir stipri uzlabojis zināšanas par zivīm, ūdeņiem un veidiem tās noķert.

Kā ir ar azartu makšķerēšanas sacensībās? Vai rokas kādreiz ir trīcējušas?

R.B.: Ar gadiem tas satraukums ir mazinājies un ir vieglāk lietas ņemt ar vēsu prātu, bet pat ar tādu ilgu pieredzi kā mana, tas mirklis, kad pirmajā sacensību dienā, tiks dots pirmais starts, izsauc zināmu mandrāžu un tas patiesībā ir vienīgais, kas no gada uz gadu paliek nemainīgs. Laikam jau to jāsauc par azartu, un tas arī ir iemesls, kāpēc piedalīties turpmāk, jo tā nav nepatīkama sajūta. Rokas netrīc, bet tas fīlings ir ļoti specifisks.

Ar ko atšķiras sacensību copes laiks sacensībās no parastas iebraukšanas paķert zivis?

R.B.: Atšķirības ir būtiskas. Vienīgais un optimālais uzdevums sacensību 6 stundu laikā ir uz diviem noķert 20 ieskaites zivis. Sekundārie uzdevumi – palielināt izmērus, noķerot garākas zivis. Principā tas ir galvenais, protams – jāmakšķerē ir vietā, kur ir zivis.

Un kā no izklaides atšķiras sacensību mānekļu kaste?

R.B.: Jau ilgus gadus esmu sapratis un turpinu izmantot „zelta 4 collu” likumu. Esmu pārliecinājies, ka šī kalibra mānekļi ķer visus mūsu plēsējus – līdaku, asari, zandartu, samu un pat mežavimbu, turklāt 4 collas var paņemt gan metrinieci, gan mēru. Pie mūsu nopresētajiem ūdeņiem eksperimentēt ar lielajiem mānekļiem man šķiet avantūriski, kaut gan ir džeki, kas ir pierādījuši, ka to var izdarīt, bet tas nav mans. 4 collas – tā nav obligāti „gumija”, tas var būt vobleris, šupiņš vai rotiņš arī, man svarīgs ir tieši tāds izmērs. Ja paskatās uz mūsu ekipāžas rezultātiem, tie ir vieni no stabilākajiem starp visiem sportistiem, lēcienu un kritumu īsti nav. Ja skatās uz reitingiem – esam labāko pieciniekā. Pēdējā posmā šogad – komandas biedriem teicu – netaisām bīstamus eksperimentus – turamies pie plāna. Plānā ietilpst – vieta un metode, citreiz arī šādi tādi knifi un „zelta 4 collas”.

Par Burtnieka posmu tikām skaidrībā – necopes apstākļos galvenais ir disciplīna; kā FishBon  bija mačoties Rīgas HES ūdenskrātuvē?

R.B.: Forši, ka jauna ūdenstilpe tika „iespēlēta”, jo piemērotu ūdeņu mums nav pārāk daudz! Principā jau mēs ar Hari sevi uzskatām par seklo ūdeņu speciālistiem tieši uz līdakām. Un jaunajā vietā Daugavā bija pietiekami daudz punktu, kur varējām realizēt savas prasmes. Pēdējā treniņu dienā pārbaudījām savas paredzamās vietas un līdaku atsaucība bija pat satraucoša – stundas laikā 5 līdaku mēri – tāpēc ar zandartiem, kas pēc būtības ir izvēlīga zivs, treniņos sevi pat neapgrūtinājām. Sacensību dienā zaļsvārcēm mutes bija puspievērtas, kaut ko jau sakasījām ar mocībām, toties izlēca savs zandarts, kurš sākotnēji nebija plānots. Ja neķeras, tad neķeras visiem – 10 laivas pirmajā dienā bija bez zivīm. Toties mūsu 2. ekipāža – Agris ar Māri parādīja savas asaru prasmes un rezultātu būvēja uz tiem, priekšrocība bija arī viņu ātrā laiva, jo asaru vietu zināja daudzi, bet pirmie līdz tai tika viņi. Tāds bija tas skats – šie pa vidu, apkārt 5 laivas, un vislabāk vilka viņi, turpat bonusā noķerot arī 2 mēra līdakas, kuras apšaudes zonā bija ielīdušas to ļembastu vērot.., principā – Daugavā tas pats, kas Burtniekā – turies pie plāna un rezultāts būs.

Cik svarīga ir spiningotāja-sportista psiholoģiskā stāja? Ne mazums dzirdēts par liekām emocijām no sērijas „sačakarējās meistarībā”…

R.B.: Ejot uz startu ir jāņem līdz tikai spēles plāns, visiem plāna punktiem jābūt sagatavotiem treniņos. Cik ir – tik ir, tiklīdz notiek atkāpe un sākas „stratēģiskā improvizācija”, viss tavs rūpīgi izstrādātais plāns vairs nedarbojas un mačs visticamāk ir norakts. Esmu to piedzīvojis uz savas ādas, redzējis uz citiem…

A.G.: Kā jau tiesnesim pieklājas, sēžot sāncenšu laivās, turu acis vaļā savai komandai par labu. Esmu redzējis, kā sportisti 4 stundas turas pie plāna, bet zivju nav! Nervi nospriegoti līdz pēdējam, jo pēdējā sacensību diena un tabula tukša. Tad pēkšņi 5 minūtēs – viens „asaru katls” parādās vienā pusē, sportisti pagūst 5-6 zivis noķert, tad otrā pusē vēl viens iznāciens lomam pieskaita vēl dažus svītrainus, tad, nomainot mānekli, 3 mēra līdakas pēc kārtas. Viss! 1. vietai tajā reizē vairs neko nevajadzēja…

R.B.: Pēdējais posms Alūksnes ezerā šogad bija ļoti intriģējošs. Ar savu stabilitāti arī mēs ar Hari bijām uzkāpuši līdz 4. vietai un, pēc punktiem skatoties, varējām būt uzreiz aiz mūsu 2. laivas – tātad visā kopvērtējumā otrie. Šajā gadījumā pārāk daudz iespēju atstājām konkurentiem Armandam un Kasparam, kā arī Robertam un Valteram. Eboat pārstāvjiem laime, metrīgas mammas izskatā, uzspīdēja vien 10 minūtes līdz mača beigām. Lucky John pārstāvjiem – līdzīgi, bet nebija viena un liela, toties mēra un vairākas īsā laikā. Tāpēc Alūksnē mēs palikām 3. vietā, bet kopvērtējumā – 4., bet mūsu ekipāžām pa vidu iespiedās iepriekš pieminētie kungi. Lai, nu, tur kā – bet sezona mums izdevās skaista, jo galu galā spējām pierādīt sevi kā labāko komandu.