Ir kāda vispārpieņemta, taču arī toksiska rindiņa, aile, teikums – latviešu copes literatūrā un periodikā – pārpublicēta tik daudz reižu, ka dažās parādīšanās vietās ieviesušās kļūdas un no vienkārša vēsturiska fakta šis informatīvais veidojums ir pārvērties gan maldinošā, gan vilinošā Latvijas “makšķerēšanas pasaules Everestā”, kā arī savdabīgā, copi un zivis raksturojošā, pēdējo laiku liecībā. Rindiņa, kura, gadu gaitā mitoloģizējoties, nemanot kļuvusi par Latvijas makšķernieku fantāzijas galējo robežu. Lai arī kur ieraudzīta un izlasīta, statistiski sausā datu kopa nav devusi miera nesaskaitāmi lielam copmaņu pulkam kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmsākumiem līdz pat šodienai. Makšķerēšanas teorijā ir jēdziens “sapņu zivs” – kas nedod miera ne liela, ne maza makšķernieka iztēlei, bet  liek pārdroši fantazēt un doties makšķerēt atkal un atkal. Saskaņā ar “oficiālajiem” datiem – šogad ieraksts par Latvijas rekordlīdaku svin 30. gadskārtu, “atlaid mammu!” piedāvā šī autentiskā un teju zudušā stāsta publisko “pirmatskaņojumu”:

Līdaka, 19,56 kg, 139cm, 1989.g., Ungura ezers., V. (Vilhelms) Petjukevičs“.

Pa kreisi augšā: Aptverta abām rokām – liecina par ievērojamu platumu, pēc ziediem un lapotnes spriežot – foto uzņemts ap Jāņiem jeb vasaras vidu. Zivi tur V.Petjukeviča ciemiņš no Polijas, augums ap 1,75 m. Pa labi augšā: Attēlā pa kreisi – pats rekordlīdakas veicējs – V.Petjukevičs. Redzams, ka zivs bijusi garākā, nekā izskatās blakus attēlā un, visticamāk, ar pilnu vēderu. Laika noteikšanas sākuma atzīme – pēdējās paaudzes Zaporožecs, kurus sāka ražot jau 1979. gadā. Pa kreisi apakšā: Skats uz Rustēgu jeb Unguru no Ķečiem “Jūras vārtu” virzienā. Pa labi apakšā: Satelītkartes attēls – ezera apakšējā daļā, kur novietota laivas ikona, atzīmēta iespējamā Latvijas rekorda dzīves un pieķeršanās vieta – “Laimes sēres” dziļuma mala.

Pirmie informācijas meklējumi šim rakstam un video sižetam sākās jau martā. Rekordam “atlaid mammu!” saudzīgas copes ideoloģijā ir īpaša nozīme, faktiski, viens no fundamentālajiem iemesliem, kāpēc radās, nu jau makšķernieku iecienītais “atlaid mammu!” fotokonkurss, bija stihiska, makšķernieku ķertu, plēsīgo zivju lomu un atsevišķo īpatņu kvalitātes un kvantitātes samazināšanās… Par Latvijas vislielāko ar makšķeri noķerto līdaku būtu bijis jāzina daudz vairāk, ja ne pilnīgi viss, lai nedotu iemeslu spekulācijām – varbūt tāda nekad nav pat eksistējusi, kāpēc publiski nav apskatāms neviens fotoattēls, kāpēc nav atrodams neviens šī epohālā notikuma apraksts? Pēdējo trīs desmitgadu literatūrā un periodikā (bibliotēkas elektroniskajās kartītēs, meklētais ziņas pirmavots nav atrodams), saskaņā ar pieņēmumu, toksiskās rindiņas izvērstās versijas nav. Apzvanot copes satura zināmākos autorus, par zaļsvārci – rekordnieci, nekas jauns nenoskaidrojās, kā tikai jau iepriekš pieminēto rindiņu. Latvijas rekordlīdakas verifikācijas pētījumā jeb “laika mašīnas” darbināšanā šī raksta autoram ar atmiņām un zināšanām palīdzēja:

Ārija Aņēna, makšķerniece – vienīgā “gandrīz” aculieciniece, , iepriekšējā asara izmēra rekorda turētāja, Roberts Čunkurs, rekordlīdakas noķērāja mazdēls, Lelde Pole, makšķerniece un laivotāja, ihtiologs Matīss Žagars, Cēsu un Valmieras puses makšķernieces Kristīne Maklere un Laila Grīnberga; lakraksta “Druva” galvenā redaktore Arta Gaņģe, ilggadējais sporta makšķerēšanas aktīvists Jānis Stikuts, arī zvejnieks Jānis Siļickis un  Agris Ķesa, VVD inspektors kā arī citi.

Augšā pa kreisi: kādreizējais spēka “mitriķis” Jānis Siļickis uz vecumdienām bravūru nav zaudējis, neraugoties uz celi, kurš “esot čupā”, tas viesiem vieglu roku sadod mutisku sutu – kāds vēl Ungura rekords? Kopš, ap 1988. gadu, sāka dzīvot turpat, kur pašreiz, viņam esot trāpījusies viena īpaša zivs – nelegāli, ar “rūtaino makšķeri” ķerta, līdaka, nu bet pamatīga – virs 25kg, bet par V.Petjukeviču un 19,56 kg dzīvsvaru – pēdējās trīs desmitgadēs Ungurmalā nekas neesot dzirdēts… Centrā pa kreisi: Jānis Stikuts, atzīst, ka nekādu dokumentu, kas pierādītu, ka ”ungurniece” Latvijas rekordzivju topa galvgalī iekārtojusies saskaņā ar Latvijas makšķerēšanas sporta federācijas nolikumu, neesot. Savukārt dzīvas un atlaistas rekordlīdakas reģistrēšana neesot ieviešama galvenokārt tāpēc, ka “ļoti daudzi mēģinās krāpties”. Ap gadsimtu miju neticis reģistrēts Mareka Leiša Ventspilī ķertās Baltijas jūras “dižmammas” rekorda iesniegums, jo pēc aprēķiniem, zivs esot bijusi pārāk īsa uzdotajam svaram. Apakšā pa labi: Ārija Aņēna ir viena no tām Latvijas copes personībām, kas nešaubīgi būtu jāuzņem “copes slavas zālē”, ja šāda vērtēšana mums būtu. Savos jau krietni cienījamos gados, viņa joprojām piekopj aktīvu dzīvesveidu – daudz kustās, cik laiks ļauj – makšķerē vai spiningo, pārsvarā no krasta, bet, ja kāds izvizina, arī no laivas, brauc ar auto (kurš reizēm ceļā salūzt). Asara eks – rekorda turētāja Ārija ir vienīgā, kas vēl var pastāstīt par neatminami aizgājušajiem copes laikiem un to, kā viņa savā makšķerkātā sajuta Latvijas rekordzaļās pieskārienu, monstram žļembājot Ārijas piecirstu divarpusnieci.

Jāni Stikutu sastopam gatavojoties copes braucienam uz Zviedriju, iepriekš telefonsarunā viņš tika minējis, ka par līdakas rekordu Latvijā diez vai kāda liecība būs atrodama, jo viņa rīcībā tādas neesot. Jānis saka, ka esot bijis tāds kā lūzuma brīdis ne vien globālajā sociālpolitikā, bet arī visās citās sfērās – lokālajā sporta makšķerēšanā veidojusies organizācija, kura vēlāk kļūs par Latvijas Sporta makšķerēšanas federāciju. Jaunā organizācija uzskatīja par vajadzīgu izstrādāt attiecīgu nolikumu un izveidot valsts rekordzivju reģistru no smagākajām sugu pārstāvēm. Lai tabula nestāvētu tukša, tajā kaut kas jāieraksta -no uzklausītajiem stāstiem par rekordiem, ticamākais šķitis teju 20 kg smagais Ungura loms. Toksiskās rindiņas rašanās noslēpums rādās atminēts, tālāk iztaujājot J.Stikutu kļūst skaidrs, ka pastāvošā kārtība reģistrējot nacionālos zivju rekordus visticamāk paliks, kāda ir, ja vien iespēja reģistrēt tādus uz kādu laiku netiks deleģēta citai makšķernieku organizācijai :

“Mūs interesē tikai svars, kas noteikts beigtai zivij liecinieku klātbūtnē uz komerciāliem nolūkiem sertificētiem svariem, kopā ar amatpersonu, kas par šio ierīci ir atbildīga un korekti sastādīts svēršanas protokols, pārējais – fotogrāfijas vai video, zvīņu paraugi – ir mazsvarīgi”…

Sarunas turpinājumā Jānis neatzīst saudzīgas copes pozitīvo ietekmi uz plēsēju populācijām un nepiekrīt, ka trofejas atlaižot, laika gaitā tās var sasniegt rekordiem tuvus parametrus, bet skaidro, ka patiesībā viss esot atkarīgs tikai no veiksmes, jo vairums rekordu piederot “svētdienas makšķerniekiem”. J. Stikuts arī uzsver, ka Ungurs kā tāds esot maz produktīvs ezers, kurā zivis augot lēni. Varot gadīties, pretēji zinātniskajai loģikai, ka rekordnieci, brūnajā un mīkstajā ūdenī, kurā nopeldoties āda kļūst kā ieeļota, izauklējis tikai tāpēc, ka tur neviens nemakšķerē vai pārsvarā ķer citu sugu zivis. Uzklausot “atlaid mammu!” autora jaunāko informāciju par Ungura ezera leģendas dzīvesstāstu, J.Stikuts atzīst, ka dzirdētais esot interesants, jo neko par to neesot zinājis. A.Aņēnu Jānis nodēvē par pilnīgi traku (acīmredzot šī vārda labajā nozīmē) un izrāda pārsteigumu, ka makšķerniece devītajā gadu desmitā, joprojām ir šajā saulē un joprojām ar “badapātagu” rokā un turpina:

“Kāpēc tādi valstu rekordi vajadzīgi pēc būtības?  Lai noteiktu cik lielas vispār mēdz izaugt zivis tajā vai šajā valstī jeb platuma grādos, bet tas nenotiek šādi – tagad braukšu ķert rekordu , jā, vispārējs godīguma trūkums arī ir problēma – rekordi parasti piesakās neaicināti. Par to Ventspils līdaku – BIORs sniedza atzinumu, ka tik īsa zivs nevarot atbilst uzdotajam svaram un tā netika skaitīta”…

Ungura ezers jeb Rustēgs, kā to pareizi dēvē vietējie, ir makšķerēšanas personības un sportistes – Ārijas Aņēnas “dzimtie” ūdeņi, neraugoties uz saviem cienījamiem gadiem, viņa joprojām dzīvo pie ainaviskā ezera un makšķerē tajā kā ziemu, tā vasaru. No copes brīvajā laikā darbojas senioru mūzikas pulciņā. Ārija atminās, ka zivju toreiz bijis krietni vairāk, bet makšķernieku – mazāk, savukārt spiningotāju praktiski nemaz. Kopā ar dūšīgajiem (nostāstos pat 7kg smagiem) brekšiem, kuprainiem un tumsnējiem asariem, arī zaļsvārce bijusi iecienīta mērķzivs, kuru vietējie lielākoties ķēruši ar pludiņa makškeri, bet rudeņos – nereti arī ar velci. Par to, kā pazinusi Vilhelmu, Ārija atminās:

“Cēsinieks viņš (V.Petjukevičs) bija. Liels bija entuziasts, bieži brauca uz līdakām un forelēm”,

pie Rustēga nereti sanācis sastapties, bet viena no reizēm izrādījās liktenīga kādai teju 20 kg smagai zivij un nacionālo rekordu tabulai,

“ar to lielo toreiz.., bija laivošanas liegums, senāk tāds bija līdz 1. jūnijam, bet, iebrienot, makšķerēt drīkstēja. Tad nu es vilku hidrotērpu, ņēmu līdaku makšķeri ar raudiņām ēsmai, jo  laivas man nebija. Ezers tāds ir, ka gar krastu visur seklumi, kur monstru nesastapt;  varbūt 60 metrus bridu no lielā raga uz “jūras vārtu” pusi, iemetu makšķeri un gāju atpakaļ uz krastu, izritinot auklu. Pēc laika pluds – aiziet! Piecērtu un jūtu, ka būs 2-3 kg līdaka, velku un tad uzreiz kā ar mietu –  zivs vairs nav kustināma! Mēģināju tā kā brist, bet es skaidri zināju, ka akmeņu vai citādu ķērāju tur nav, pēc brīža – nāk atkal, pievelku zivi tādu uz divi ar pusi, un redzu, ka tā ir gandrīz plika, bez ādas un dziļām rētām, pa kurām vēl asinis nāca.., TĀ bija nodīrājusi”.

Makšķerniece neloloja cerības, ka tādu nezvēru varētu no krasta pieveikt, tāpēc operatīvā informācija nonāca pie V.Petjukēvičam par nezvēru, kas mīt pie “Laimes sēres” dziļuma malas. Viņš to lietu esot ņēmis nopietni – būdams savas laivas īpašnieks, vairākas reizes pētījis dziļumu un makšķerējis. Iespējams ap Jāņiem pie viņa viesojies draugs no Polijas, kurš arī bijis makšķernieks. Vairākus vakarus abi kopā apmakšķerējuši dažādus punktus nezvēra teritorijā, runā, ka nav tikusi izmantota monofilā aukla resnāka par 0,30 mm diametrā. Copēts tika ar bambusa makšķerkātiem, bet ēsmai saķēra – nelielas raudiņas. Par āķa un pavadas īpatnībām datu nav. Kādā pievakarē pacietība attaisnojusies – pēc copes un piecirtiena, sekojis skrējiens, makšķernieki veikli izcēluši enkuru un, ar spoli piepalīdzot, ļāvuši milzenei vilkt laivu, kamēr tā nogurst. Runā, ka cīņa ilgusi vismaz pusstundu. Rumpis svērts kādā veikalā, no kura pat ēka nav saglabājusies. Vaicāta par to, kāpēc šis stāsts nenonāca līdz plašākām makšķernieku aprindām Ārija bilst:

“Varbūt viņš vienkārši bija tāds cilvēks, kuram negribējās lielīties un kļūt populāram, bet varbūt viņš tur manīja vēl lielāku zivi un nevēlējās pievērst ezeram pārlieku uzmanību? To mums vairs neuzzināt”.

Pa kreisi: Esox Lucius Latvijas rekorda izģindusī galva joprojām var sniegt vērtīgus datus par zivi tās dzīves laikā. JA TEV IR ZINĀMS, KĀDS IESPAIDĪGA IZMĒRA UN NE MAZĀK BAISA PASKATA VĒSTURES LIECINIEKS,KURA ĪPAŠNIEKI NEIEBILSTU TĀ ZINĀTNISKAI IZPĒTEI – RAKSTI UZ – info@atlaidmammu.lv Augšā pa labi: no kreisās Māris Olte un Roberts Čunkurs apcer rekordnieces apmēram 4-5 cm garos zobus. Apakšā pa labi: ihtiologs Matīss Žagars un “atlaid mammu!” autors’, žurnālists Matīss Ābiķis ir vienaudži, kurus makšķerēšanas gaitās pavadīja tieši šīs līdakas rēgs, aplis ir noslēdzies. Latvija ir gatava jaunam rekordam, lai iedvesmotu šodienas jaunos.

Roberts Čunkurs, Jura dēls ir Vilhelma Petjukeviča mazdēls, starp citu – arī makšķernieks. Pavasaros Roberts medī līņus, citreiz arī līdakas ar spiningu; gadoties reizes, kad zemūdens iemītniecēm mutes ir ciet, tomēr biežāk Roberts pie savas zivs tiek. Viņu sastopam pie, mazpilsētu ainavai tik raksturīgas, ar neko neatšķirīgas trīs stāvu ēkas.

“Pats šajā dzīvoklī sen neesmu bijis, bet to zobaino galvu atceros jau kopš bērnības – kādreiz pat domāju, ka esmu dzīvē pa īstam redzējis Latvijas lielāko līdaku, tagad saprotu, ka visas uz vectēva galda guldītās zivis man asociējušās ar koridorā piekārto galvu”,

aicinādams pār slieksni, stāsta Roberts. Pārkaltusī un apputējusī “mūmija” nudien iespaidīga kā arī glabā sava laikmeta estētiskās izpratnes izpausmes – tukšie acu dobumi un salauztā mēle nomālēti ar eļļas krāsu padomju sarkanuma dedzībā. Apakšžoklī divi, spriežot pēc formas un novietojuma, gafeles radīti caurumi. Nelaiķes galva, jo vairāk skatīta, jo šķiet kļūstam brangāka. Raksta autoru, jo īpaši pārsteidz un fascinē iespaidīgi lielais attālums no apakšžokļa sākuma purngalā līdz žaunu apaksžokļa atvērumam, zem “bruncīša”, nekas tāds patiešām nav vēl redzēts.

Matīss Žagars, ihtiologs, Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks, atzīst, ka rekordnieces izģindusī galva viņam pašam un kolēģiem bijusi neliela sensācija:

“Ja godīgi, tad tā rekordlīdaka ir prātā jau no bērnības, kā kaut kāds neticams sapnis, turklāt tepat Ungurā; turēt rokās un pētīt šo paraugu bija patiešam aizraujoši”.

Zivju vecumu nosaka pēc gadskārtu skaita, uz cietajiem audiem – kauliem, kuri veidojas tāpat kā koka gadskārtu apļi. Būdama jauna, līdaka aug ātrāk, sasniedzot trofejas izmērus, augšanas ātrums būtiski, bet pakāpeniski palēninās. M.Žagars uzver, ka pilnīgi precīza vecuma un izmēra noteikšana nav iespējama un turpina:

“Bet saskaitījām labi – šim eksemplāram nāves brīdī bijis 23 – 26 gadu liels vecums, attiecībā uz garumu, saskaņā ar aprēķiniem, mums tie ir 131 – 133 cm, kas principā nav tālu no dotajiem 139 cm. Mūsu minējums, ka 19,56 kg  svars radies, jo līdaka bija apēdusi kādu citu lielu zivi (iespējams – vairākas) vai ar mazāku ticamību – noķeršanas gada pavasarī nebija nārstojusi vispār. Arī smagākās reģistrētās līdakas pasaulē bijušas ikrainas vai pilnu kuņģi”.

Līdztekus reālajiem vai tādam skatam pietuvinātiem vēstures notikumiem izveidojies arī kāds itin gruntīgs mīts, kuru izdevās atspēkot ar vienīgajām, divām  “atlaid mammu!” rīcībā nonākušajām melnbaltajām fotogrāfijām. Rekordlīdakas izcelsmei viņpus realitātes ir  vēstī, ka kādu Cēsu rajona copes sacensību laikā, rekordlīdakas agonējošo rumpi no Ungura viļņiem izcēluši kādi ar mačiem nesaistīti makšķernieki un pieteikuši kā zināmo rekordu. Izrādījās, ka Cēsīs ir makšķernieki, kas “nopirkušies” uz iztēles “augli” un gadiem ticējuši, ka rekords ir pieteikts negodīgi, tomēr “visu mammu mammas” fotoattēlos skaidri redzams, ka ir vasara – zied puķes un koku lapotnes fonā liekas zaļas, bez vītuma pazīmēm. Foto visticamāk izdarīts jūnijā, varbūt, ar mazāku iespējamību, jūlijā, savukārt toreizējie copes mači tradicionāli notikuši jau krietnā rudenī – oktobrī.

Pamatojoties uz zinātniski iegūtajiem parametriem, ņemot vērā saraušanas procentu un citus apstākļus – Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks bet M.Žagars, Latvijā noķerto lielāko zaļsvārci, atzīst par leģitīmu rekordu, kurš tāds varētu būt, ja vien būtu reģistrējot nebūtu pārkāpta pašas LMSF izstrādātā pieteikuma kārtība…

Kristīne Maklere pusi gada pavada Norvēģijas skarbuma ieskauta, rosoties sezonālajos darbos, bet otru pusi tepat dzimtenē, kur nereti ir sastopama pie vai uz ūdeņiem. K.Maklere savulaik strādājusi, kopā ar Juri – Vilhelma dēlu un atminās šādus tādus fragmentus no sarunām, kad pieminēta mūsu zemes līdaku dižākā pārstāve. K.Maklere apstiprina, ka tāda zivs patiešām noķerta Rustēgā/ Ungurā un makšķernieks bijis tādu ļaužu, kas plātīties nav mēdzis, kaut gan pašu Vilhelmu viņa nekad neesot sastapusi. Zīmīgākā detaļa – “karaliene” izvilkta, izmantojot salīdzinoši neizturīgo, PSRS ražot0 – “Kļinskaja” – 0,28 mm diametra monofīlo auklu, kuru tajos laikos kā krievi, tā latvieši dēvēja par vienkārši par “ļesku”… Skaļš vārdos un, cik noprotams, spēka gados arī darbos, muskuļu sporta entuziasts Jānis Siļickis, vairs neslēpj savas izdarības un komentē Latvijas rekordu:

“Lielāko Ungura līdaku es izcēlu ar tīklu, ko nedrīkstēja darīt, jā. Mana vecākā meita bija pielikta pie tīkla izcelšanas, kad viņa ieraudzīja to zivi, aiz bailēm, man, lielam vīram, pārlēca pāri uz laivas priekšgalu. tas zvērs bija baigs – vairāk nekā 25 kilogrami. Gara tā zivs nebija, bet ļoti bieza, tik platu muguru, ka ne apņemt”.

Bijušais svarcēlājs atminās, ka Cēsu pusi – Ungurmalu pārcēlies ap 1988. gadu, taču par kādu citu, makšķernieku noķertu, zaļsvārci – neko neesot dzirdējis. Apgaismots par oficiālo statistisko rekordu, viņš tikai īsi nosaka: “Ja te tajā laikā tāda zivs būtu noķerta, es to noteikti būtu zinājis”. K.Maklere, sijājot atmiņu druskas, sliecās piekrist J.Siļicka versijai – Juris, kurš, atšķirībā no saviem tēva un dēla, neesot aizrāvies ar copi, bet, ar kuru kopā strādāts galdniecībā; viņa – par sekretāri-grāmatvedi, viņš – par sagādnieku, pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta sarunās pieminējis, ka publiski pieejamie dati par viņa tēva veikumu, neesot precīzi. Kristīne nebija pārliecināta, bet iespējams dzirdējusi, ka notikumi risinājušies 1970to gadu sākumā… Šī raksta publicēšanas laikā, tā zobainās galvenās varones noķeršanas gada īstenais skaitlis paliek nenosaukts, bet diezgan droši var apgalvot, ka 1989. gada vasaras datējums neatbilst īstenībai. LPSR Cēsu rajona laikraksta „Padomju Druva”, kurš iznāca trīsreiz nedēļā, arhīvā 1988., 1989. un 1990. gados, nav atrodams nekas, kas kaut attāli līdzinātos rekordlīdakas noķeršanas,  aprakstam vai ziņai. Arī K.Makleres it kā dzirdētais, septiņdesmito gadu sākums nav pareizs – fotogrāfijā iekļuvušā Zaporožeca modeļa dēļ – tādus sāka izlaist tikai no 1979 gada…

Šeit Latvijas rekordlīdakas rēga stāsts strauji nobremzē – apgalvojums, ka 1989. gads nav precīzs dotās līdakas noķeršanas gads, ir drošs par tikai apmēram  75%. JA LASI ŠO RAKSTU UN DOMĀ, KA TEV ZINĀMS, KAS VAIRĀK PAR ŠO ZIVI, LŪDZU, RAKSTI – INFO@ATLAIDMAMMU.LV jeb arī – tiekamies uz ūdeņiem!

Atgādinām, ka konkurss „atlaid mammu!” ilgs līdz 30. novembrim, tajā var piedalīties ikkatrs makšķernieks projekta sadarbības ezeros. 2019. gada sezonā mūs atbalsta labākie mānekļu, inventāra, copes un medību apģērbu, elektronikas tirgotāji – FishBonEholotesSIA Ieroči un Golteenn – iepērkoties šajos veikalos, tu atbalsti ilgtspējīgu copi!

Sekojiet mums FaceBook un Instagram, lasiet ziņas un noderīgu informāciju www.mammadaba.lv un www.atlaidmammu.lv

 

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *